29.06.2015

Sporta dejas

Sporta deju grupā mēs mācāmies ne tikai deju pamatus, bet arī ar spēles elementu un vinginājumu palīdzību tiek attīstīta bērnu emocionālā joma, vēlēšanās izzināt pasauli. Tiek uzlabota ne tikai bērna fiziskā sagatavotība un veselības stāvoklis, bet arī pilnveidota bērna prasme komunicēt un uzvedības pieredze. Bērni pirmsskolas un jaunāko klašu vecumā ir īpaši kustīgi, tāpēc svarīgi ir neierobežot viņu dabisko dinamiku, bet ar pieredzējušu skolotāju palīdzību apgūt paškontroli kustību laikā.

 

STANDARTDEJAS

Lēnais valsis (Slow Waltz)

Raksturs: lēnā liriskā deja ar ļoti raksturīgi izteikto un pastāvīgi atkārtojamo “uznākošo krasta bangas vilni”, kas rada lidojuma un nesveramības sajūtu. Īpašu pievilcību un izteiktību tam var piešķirt maigāks samazināšanās izpildīšanas raksturs. Pāra partnera vadīšanai ir viegli aizplīvurots noslēpts raksturs. Tā kā Vīnes Valša temps bija pietiekami ātrs, drīzumā komponisti sāka rakstīt mūziku, kura bija daudz lēnāka. No šīs mūzikas attīstās jauns Valša stils, kuru sauc par Bostonu, ar lēnākiem pagriezieniem, un ilgāku, slīdošo kustību. Aptuveni 1874.gadā Anglijā izveidojās ļoti ietekmīgs „Bostona Klubs” un sāka parādīties jauns dejas stils – angļu – kuru vēlāk nosauca par Lēno Valsi (Slow Waltz). Tomēr, tikai pēc 1922.gada šī deja kļūs tikpat elegants kā Tango. Dīvaini, bet tas, ko agrāk pāri dejoja Bostona Valsī, ļoti atšķiras no tā, ko mēs izpildām tagad. Uzreiz pēc Pirmā Pasaules kara Valsis strauji mainās. Deja ir sacerēta 1919.gada sākumā kā patstāvīga, tomēr visi kustības principi un it īpaši figūras tika izmantotas no lēnā fokstrota. 1921.gadā tika izlemts, ka pamatkustībai jābūt: solis, solis, pierīce. Kad 1922.gadā Viktors Silvestrs vinnēja pirmo vietu, Angļu valša programma sastāvēja tikai no Labā Pagrieziena, Kreisā Pagrieziena un Virziena Maiņas. 1926./1927.g.g. Valsis tika nozīmīgi pilnveidots. Galvenā kustība tika mainīta uz: solis, solis uz pusi, pierīce. Rezultātā parādījās vairāk iespēju figūru attīstībai. Tās standartizēja Impērijas Deju Skolotāju Sabiedrība (ISTD). Vairākas no šīm figūrām mēs dejojam arī līdz šim laikam.

Vīnes valsis (Viennese Waltz)

Raksturs: apburoši romantiska deja. Vienīgais, kuram vienīgais uzdevums ir izteikt līksmošanas, maigas simpātijas, cieņas un sajūsmas jūtas ar nepārtraukto griešanās palīdzību. Pirmais Vīnes valsis ir datēts ar 12.-13.gadsimtu un piemērots dejā ar nosaukumu “Nachtanz”. Vīnes valsis nāca pie mums no Bavārijas un tolaik saucās kā “German”. Aptuveni 1830.gada sākumā komponisti Francs Lanners (Franz Lanner) un Jogans Štrauss (Johann Strauss) uzrakstīja dažus, ļoti pazīstamus tagad, mūsu ēras valšus, ar to veicinot šīs dejas attīstību un popularitāti. Šie Valši bija diezgan ātri, bet, padarot dejas ritmu ērtāku, mēs tagad saucam tos par Vīnes Valšiem (Viennese Waltz) un vienmēr dejojam ar prieku. Pēdējā laikā arvien biežāk Vīnes valsi ietver sacensību beigās. Pazīstamajā konkursā pilsētā Blekpula (Blackpool), kas ir Lielbritānijā, dejotāji sacenšas tikai 4-ās Eiropas programmas dejās. Izņēmums ir Vīnes valsis, tomēr to izpilda visi deju dueti pirms sacensību uzsākšanas, „iezinoties” ar parketu.

Lēnais fokstrots (Slow Foxtrot)

Šī fokstrota versija ietver sevī figūras, kuras nav sarežģītas iemācīšanai, apgūstot kuras, partneri varēs jau no pirmajiem sava deju karjeras soļiem gūt daudz baudas un radīt lielisku iespaidu uz draugiem un paziņām. Fokstrotu dejo ar visdažādāko mūziku – no blūza līdz kvikstepam, no tango līdz rokenrolam, ka arī ar citu stilu mūziku. Jums derēs jebkura mūzika, dejot fokstrotu var ar jebkuru mūziku, izņemot valsi. Tāpat, kā muzikālais stils, plaši variējas arī dejas temps – saskaņā ar muzikālo pavadību. Nostājieties pozīcijā. Parastais fokstrots – ir kompakta deja, ideāli piemērota izpildīšanai pārpildītā zālē. Soļiem nav jābūt platiem. Partneris stāv pa kreisi un uz sāni pēc dejas līnijas, turot kājas kopā, pēdas paralēli (šāda kāju pozīcija baletā tiek saukta par sesto), ķermeņa svars ir pārnests uz labo kāju. Partnere ieņem analoģisku pozīciju, tomēr ķermeņa svaram jābūt pārnestam uz kreiso kāju.

Kviksteps (Quickstep)

Raksturs: ātra, enerģiska deja, kas ļoti efektīvi ietver sevī ātro zibenīgo lēcienu, kiku, pagriezienu, nolieču, pozu spēļu raksturu un maigu, „gludu” deju pāra kustības slīdošo plastiku. Parādījās Pirmā Pasaules kara laikā Ņujorkas piepilsētā, sākotnēji to izpildīja afrikāņu dejotāji. Debitēja Amerikas mūzikas hallē un kļuva loti populārs deju zālēs. Fokstrotam un Kvikstepam (Quickstep) ir kopīgā izcelsme. Divdesmitajos gados vairāki orķestri spēlēja lēno fokstrotu pārāk ātri, kas izsauca daudz sūdzību dejotāju vidū. Galu galā, attīstījās divas atšķirīgas dejas, lēnais fokstrots, kura temps tiks salēnināts līdz 29-30 taktiem minūtē, un Kviksteps, kas kļuva par Fokstrota ātro versiju, un to izpildīja ar tempu 48-52 takti minūtē. Kviksteps uzņēma sevī lēcienus, kikus un citas oriģinālās deju kustības – Šimmi, Čarlstons, Blek Battons. Viena no dejām, kura ietekmēja Kvikstepa attīstību, bija populārais Čarlstons.

Klasiskais tango

Mūsdienu tango ļoti atšķiras no oriģinālā un īstā Argentīnas tango. Jau 1930.gadu sākumā tango mainījās tā, zaudējot savu pirmatnējo izskatu to piemērošanas deju sacensībām un plašai izpildīšanai deju vakaros procesā, ka faktiski pārvērtās par galīgi citu deju. Tango stingram un pārdrošam stilam piemīt straujas, pārspīlētas galvas kustības, bet šādu stilu it nemaz nevajag apgūt, lai tika baudīt mūsdienu tango. Atzīmēsim, ka tango izmanto tehniskos paņēmienus, kas stipri atšķiras no paņēmieniem, kuri ir pieņemti pārējās standarta dejās, un tāpēc mums, vispirms, jānoskaidro šīs atšķirības. Pirmcēlonis visam tam bija tas, ka, atšķirībā no parējām standarta dejām, tango – tas nav „sving dens”, tajā nav svinga. Spēku un impulsu dejai piešķir kāju, nevis ķermeņa, darbs, kā tas notiek valsī, kvikstepā un lēnajā fokstrotā. Tātad, tango izpilda taisni, bez noliecēm, šūpošanas un ķermeņa kustības augšā – lejā. Šāds stils ir vieglāks apmācībai un ātrāks tiek apgūts dejotāju – iesācēju vidū. Tango atšķiras arī ar pozīciju pārī.

—————————–

LATĪŅAMERIKAS DEJAS

Samba

2/4 muzikālais izmērs. Brazīlijas karnevāla deja pirmo reizi tika parādīta 1917.gadā. Galīgi formējas Brazīlijā 1930.gadā kā balles deja. Atsperīte ceļos, liela kustība pa zāli, tās popularitāte visā pasaulē pēc nopelniem ļauj saukt to par Latiņamerikas valsi. ASV tā parādījās 1939.gadā Padomju Savienībā tā nokļuva no Polijas, kaut arī 1957.gadā to jau dejoja jaunatnes un studentu festivālā Maskavā. Sambu dejo spilgtā ērtā apģērbā. Partnerei vislabāk uzvilkt īsus svārkus vai kleitu, kas netraucē kustības, kurpes augstā papēdī. Partnerim jāpadomā par savām kurpēm – šķautņaina zole tiek galīgi izslēgta. Arī šodien samba skan tai veltītajos karnevālos – trokšņainos un spilgtajos, kuru organizē Rio de Žaneiro katru gadu februāra sākumā. Karnevālos dejotāji sacenšas viens ar otru, ka arī ar tiem, kas cenšas izdalīties no pūļa ar neparasto frizūru vai apģērbu – kas, bieži vien, padara par neiespējamu sarežģītu kāju kustību uzpildīšanu. Šīs sambas stils pavisam nav līdzīgs stilizētai vispārpieņemtai pasaulē sambai. Rio katrs izpildītājs dejo samu vienatnē, tajā pat laikā starptautiskais sambas standarts – pāra deja. Brazīlijas dejotāji uzskata ritmu kā „ātri, ātri, lēni, un”, izpildot taktā trīs ātros soļus, viegli paceļot ceļu un pārnesot atbalstu no kājas uz kāju, mainot brīvo kāju. Sievietes pie tam vēl ļoti griež gurnus, tajā pat laikā vīrieši kustas nedaudz atturīgi. Galva tiek turēta taisni, lai izvairītos no apgāšanas un nesabojātu fantastisko frizūru. Tomēr, pāra samba arī ir populāra Brazīlijā. Tā tiek izpildīta savaldīgākā tempā un saucās par „Pagodeja”. Kur vien neskanētu samba, tās mūzika nesīs sevī karnevāla atmosfēru – uzbudināto, krāsaino, dzīvojošo satraucošos ritmos un valdzinošās dejas melodijās.

Rumba

Sākotnēji tā bija kāzu deja. Daudzas tās kustības, kuras uztver kā erotiskās, apzīmēja vienkāršas un nesarežģītas darbības saimniecībā. Zirga iejūgšana, virves savākšana, gaiļa un vistas kopšana. Tā tika izveidota kā nēģeru izklaidēšanās Kubā. Pakāpeniski deja kļuva populāra. 1933.gadā tā nokļuva ASV, bet pirms II Pasaules kara – Eiropā. Amerikanizētu rumbu sauc par kvadrāta, mūzikas izmērs 4|4. Šīs dejas raksturīga īpašība ir tā, ka katrs solis iet ar ķermeņa svara pārnešanas uz soli sperošo kāju kavējumu. Svara pārnešana iet uz nedaudz mīkstinātu kāju celī ar sekojošo tā iztaisnošanu. Pie tam gurni kustas no vienas puses uz otru, kas ir pazīstams kā „Kubas kustība”. Lēnais, pulsējošais ritms, romantiskā mūzika – tas palīdz rumbai nevecot un vienmēr būt populārai. Šī deja uzņēma sevī Latiņmerikas vīrietim raksturīgas īpašības – spēku un pārliecību, juteklību un tieksme iepatikties sievietei. Dejas saspringts ritms atgādina par mūžīgu mīlestības drāmu, kad viens to atrod, bet otrais neatgriezeniski zaudē. Tomēr, nevajag domāt, ka rumba pirmkārt ir domāta vīrietim – partnerim. Partnere šajā dejā izpilda pašas un ļoti svarīgu lomu. Viņa kaitina partneri, aizrauj, savaldzina viņu, lai pēc tam atstumtu. Ja tango – ir kaislības deja, tad rumba, nepārprotami, ir mīlestības deja. Rumba ir lieliska jau no tās pirmajām kustībām un ir pārpildīta ar savaldīto spēku un jūtām, kuras izpaust palīdz smalkais ritms – vienkāršs un romantisks, ar valdzinošām, līdzīgām tālai atbalsij, guahiras skaņām aizmugurējā plānā. Laiku pa laikam liekas, ka, dejojot rumbu, partneri skatās nevis viens otram acīs, bet pašam liktenim. Rumbas „starptautiskais” stils lielā mērā ar savu saturu ir pateicīgs kubiešu guahirai – senai tautas dejai, kuras vārds deva vārdu koka mūzikas instrumentam. Daudzi guahiras elementi pārgāja uz rumbu gandrīz pirmatnējā veidā. Vispopulārākā visā pasaulē rumbas melodija, droši vien, ir pazīstama «Guantanamera», kuru uzrakstīja Žozeito Fernandes un kura ātri kļuva par rumbas klasiku. 1940.gadu beigās rumba kļuva populāra Eiropā un ASV, kur to bieži vien sauca par kubiešu rumbu. Lai padarītu deju saturīgāku un dinamiskāku, tajā sāka arvien biežāk piemērot atklātas pozīcijas, no kā rumba kļuva vēl piesātinātāka.

Ča-ča-ča (Cha-Cha-Cha)

Nāca no trīskāršas mambas un sākumā to sauca par sinkopēto mambu. Trokšņa instrumentu raksturīgā skaņa, kas izdala šo sinkopu, atgādina ča-ča-ča skaņas. Pārstāv visaugstāko sociālo deju līmeni, kas parādās kā latino un amerikāņu mūzas saplūdums. Ča-ča-ča – ir ļoti populārā Latiņamerikas deja. Daudzas ča-ča-ča kustības ir līdzīgas mambo un rumbas kustībām. Tomēr ar būtisku labojumu – jo mēs dejojam ča-ča-ča! Pats dejas nosaukums runā par to, kas ir izveidots asā četrdaļu ritmā, kuru nevar sajaukt ne ar vienu citu. Sākumā, tas bija vienkāršots mambo un rumbas variants, tomēr 1948.gadā Enrike Horrins mēģināja apvienot divus kubiešu ritmus – dansons, no kura izrietēja mambo, un montuņjo. Efekts izrādījās satriecošs. Jauna Horrina kompozīcija, «Enganadora», kas tulkojumā nozīmē «Viltniece», tika ierakstīta 1953.gadā un uzreiz uzkāpa popularitātes pīķi. Dejotājiem iepatikās šīs atradums. Draiskulīgā ča-ča-ča mūzika ļauj izpildīt to jebkurā sastāvā – no mazā kombo līdz lielajiem orķestriem. Tas veicināja ča-ča-ča pieaugošo popularitāti ne tikai dejotāju vidū, bet arī starp muziķiem. Dejas raksturs atbilst mūzikas raksturam – tas ir tikpat kustīgs, spilgts, rotaļīgs un rosīgs, tajā dejotāji var pilnā mērā izbaudīt kustības un saskarsmi viens ar otru. Ča-ča-ča izmērs ir tāds pats, kā mambo un rumbai, — 4/4, tomēr pēdējā takta ceturtdaļa dalās uz pusēm uz divām astotdaļām. Tāds ir ča-ča-ča ritms. Pirmā daļa ir akcentēta. Dejas temps ātrāks, nekā rumbā, un sastāda aptuveni 30 taktus minūtē profesionāļiem, kuri izpilda sarežģītas kāju kustības, un nedaudz ātrāk – parastajām dejām. Apgūstot tikai dažas „pa”, Jūs jau varēsiet sastādīt kompozīciju, kas sniegs Jums lielu baudu un radīs neatvairāmo iespaidu uz Jūsu draugiem un paziņām. Jo ča-ča-ča ir ļoti efektīga deja. No pašām vienkāršām kustībām pārejot pie sarežģītākām, Jūs ne tikai sastādīsiet savu personīgo ča-ča-ča paleti, bet arī jutīsiet tās raksturu, tās garastāvokļa īpatnības un uztversiet pilnā apjomā šīs jautras Latiņamerikas dejas pozitīvo enerģētiku. «Raksturs» paredz kustību izpildīšanas veidu, kuru izmanto, sperot katru soli. „Starptautiskā” ča-ča-ča pēc rakstura ir tuva sambai un klasiskai rumbai, kaut arī augsts ča-ča-ča temps neļauj izpildīt kustību virkni ar to vieglumu, kā, piemēram, rumbā. Rezultātā var atrast virkni nelielo noviržu un tehnisko īpatnību, kuras, tomēr, nerādīs Jums īpašu grūtību.

Džaivs (Jive)

Džaivs – Starptautiskā Svinga dejas versija, pašlaik Džaiva deja (Jive) tiek izpildīta divos stilos – Starptautiskais un Svings, un ļoti bieži apvieno abus dažādās figūrās. Džaivu ļoti ietekmē tādas dejas, kā Rokenrols un Džaterbags. Džaivu dažreiz sauc par Sešsoļu Rokenrolu. Džaivs – ir ļoti ātra, daudz enerģijas pieprasoša deja. Tā ir pēdējā deja, kuru dejo sacensībās, un dejotājiem jāparāda, ka viņi nav noguruši un ir gatavi izpildīt to ar lielāku atdevi. Tā ir visātrākā deja no visām balles dejām. Dejas raksturs ir ļoti enerģisks, nevaldāms un aizdedzinošs. Pateicoties sinkopētam ritmam tā ir virtuoza un skatīga. Šīs dejas pārvērtību liktenis ir bezgalīgs: no regtaima līdz svingam 1910.gg., līdz lindi houpam jau 1920.gg., līdz džegberam 1930-40.gg., līdz rokam, bugi 1950.gg., un, beidzot, no Bi Bop jau mūsdienīga Džaiva versija. Tā ir viena no mūžīgi populārām dejām, kura nevienu neatstāj par vienaldzīgu.

Pasa doble (Paso Double)

Spāņu čigānu deja. Dramatisks Franču – Spāņu stila Flamenko maršs, kur vīrietis tēlo matadoru (drosmīgu cilvēku) cīņā ar vērsi, dāma tēlo viņa apmetni vai vērsi, atkarībā no apstākļiem. Pasodoble (Paso Doble). Šajā dejā uzmanība tiek akcentēta uz ķermeņa formas, kas ir raksturīga matadoram, izveidošanas, papildinot to ar flamenko dejas kustībām rokās, elkoņos, plaukstu pamatos un pirkstos. Pēdas, precīzāk papēži, tiek izmantoti, lai izveidotu pareizu ritmisku interpretāciju. Pasodoble – ir pati sarežģītākā Latiņamerikas programmas deja. Tās raksturs ir emocionāli- eksplozīvs, varonīgā deja, kuras sižets atgādina koridas sižetu daudzveidību ar toreadora, vērša un pat apmetņa dalību. Īpaša ķermeņa, roku, galvas nostādne. Galīgi neiedomājams pēc spītības vīriešu rakstura tēls. Pilns…..dramatisks sprādziens!!! 1920.-1930.g.g. deja tika popularizēta Francijā, tieši tur guva savas ugunskristības un tikai pēc tam – aicināts Anglijā.

Scroll Up